Svētdien mēs beidzot tikām līdz kempingam, kurā pagājušajā reizē neizdevās iekļūt sliktā laika dēļ. Kas ir kempings? Tā ir vienkārši vieta mežā, kur skaistas dabas ielokā var uzcelt teltis un iekurt ugunskuru. Uz kempingu brauc piektdienas vakarā vai sestdienas rītā, bet atgriežas svētdienas rītā vai vakarā. Šo konkrēto kempingu sauca diezgan grezni - Kettle Moraine Southern Unit. Cik necik jēdzīgi to iztulkot es varēšu tikai ar lielu piepūli. Aptuveni tas nozīmē “Katlieņu morēnas dienvidu daļa”. Morēna ir milzīgas pēdas, ko atstājis slīdošs ledājs, bet kettle - padziļinājums šajās pēdās, kas radies no atšķēlušās un vēlāk izkusušās ledus daļas. Padziļinājumu morēnā ir daudz, simtiem un tūkstošiem, sākot no divdesmit metriem diametrā un vairāk. Dienvidu daļa – ar to domāta meža daļa, kas veido dabas rezervātu. Kā arī pati kā administratīva vienība.
Mēs izbraucām piektdienas vakarā, bet ceļā pavadījām daudz laika, un teltis nācās celt jau krēslā. Braucām ilgi tā iemesla dēļ, ka GPS jālieto ar prātu – jādod tam vietas adrese precīzāk, citādi tas pats ne vienmēr atrod vajadzīgo, it īpaši, ja tas ir tāds viltīgs veidojums kā kempings. Turklāt daļa ceļu atkal bija slēgta plūdu dēļ.
Visi uz barikādēm!
Kempingi mēdz būt valsts un privātie. Valsts kempingi atrodas dabas rezervātos un maksā mazāk, privātajos dažreiz ir vairāk pakalpojumu. Kempingos vienmēr ir tualete un ūdens netālu no stāvvietas, un bieži vien atsevišķā ēkā ir arī duša. Ugunskuru var kurt tikai no savāktajiem žagariem, cirst un zāģēt ir stingri aizliegts. Cits variants – nopirkt malku no kempinga īpašniekiem, lai gan cenas nemaz nepriecē – vairāki bakši par pagali. Ugunskura vieta atrodas tādā pamatīgā betona aplī, lai liesmas neizkļūtu ārpus laukuma un neizraisītu ugunsgrēku.
Kempingā amerikāņi cep barbekjū, proti, gaļu uz grila. Laikam taču vienkāršāk nekā šašliku. Mēs starp visu citu pagaršojām bizonu. Neizglītotie amerikāņi (hoho, cik veikli es ievietoju pasaulē tik iecienīto štampu) sauc to par buffalo, proti, bifeli. Tas gan ir bizona radinieks, taču tāls. Droši vien visi zina, kā amerikāņi bez domāšanas iznīcināja miljoniem bizonu, slepkavojot tos gan vienkārši tāpat, gan lai ieriebtu indiāņiem, kuriem tas bija galvenais iztikas avots. Attapās tikai tad, kad bija palikuši nožēlojami desmiti tūkstošu. Tagad gan viņi atkal tos ir savairojuši pietiekamā skaitā, un šiem zvēriem vairs nekas nedraud.
Amerikas bizons, aka Bison bison
Bet retais zina, ka Eiropā bija praktiski tāds pats dzīvnieks, tikai to sauc par sumbru. Sumbrs dzīvoja milzīgos plašumos no Anglijas līdz Sibīrijai, un eiropieši kopā ar slāviem iznīcināja to krietni vien efektīvāk nekā amerikāņi. Savvaļā sumbru nebija vairākas desmitgades kopš 1921. gada, kamēr tos atkal nesāka mākslīgi audzēt un izlaist mežos.
Eiropas sumbrs, aka Bison bonasus
Vārdu sakot, klasisks piemērs ar “baļķi savā acī”. Jebkurā gadījumā tagad var nopirkt izaudzētā bizona gaļu un to apēst. Pēc garšas – līdzīgs liellopam, bet sīkstāks. Nekā īpaša. Tiesa gan, es ēdu saldētu, svaiga Vudmansā nav dārdzības un mazās atšķirības no liellopa gaļas dēļ. Runā gan, ka esot veselīgāk, bet tad labāk par to naudu dārzeņus nopirkt.
Mūsu pļaviņa – tālāk aiz mašīnām. Bet fotografēju es varavīksni.
Un vēl par ēdienu. Kā jau teicu, čipsu un citu uzkodu, sauktu par snacks, Amerikā ir miljardiem veidu. Kempingā es pagaršoju, manuprāt, briesmīgus čipsus ar etiķi. Man etiķis tā asās garšas dēļ vispār ne visai patīk, tāpat kā čipsu sāļi glutamātiskā garša. Bet te glutamāta čipsi dedzina muti ar etiķi – vispār vāks.
Nātrija glutamāts (lat. monosodium glutamate, glutamīnskābes mononātrija sāls) — pārtikas piedeva, kas paredzēta garšas izjūtu pastiprināšanai, palielinot mēles kārpiņu jutību.
Tas ir balts kristālisks pulveris, kas lieliski šķīst ūdenī. Ķīniešiem zināms kā «garšas garšviela» japāņiem kā «brīnumainais pulveris» («fe-dzin»). Glutamāta garšu sauc par «umami», kas ir viena no cilvēkam zināmajām pamata garšas sajūtām. Nātrija glutamātu iegūst gan no dabīgiem resursiem, gan ar ķīmisko reakciju palīdzību.
Starp citu, rakstā iekš Wall Street Journal atrisinājās mīkla, kāpēc man iet pie dūšas amerikāņu zupas. Izrādās, arī tās ir glutamāta patvērums.
Šis ir tents no lietus, kas beigu beigās tomēr sākās.
Toties kempingā bija arī superīgi graudaugu čipsi. Tie nav tik ellīgi kaitīgi kā “kartupeļu”, bet galvenais – tiem ir diezgan maiga garša. Starp citu, es vienmēr jokoju, ka visas tās mākslīgās uzkodas, ko mēs ēdam, taisa no naftas. Kā izrādījās, no tās tiešām var taisīt pārtiku, bet tāds ēdiens pēc sastāva būs drīzāk līdzīgs gaļai, nevis čipsiem. No naftas pēc ievērojamas apstrādes iegūst olbaltumvielu masu, kas noderīga veģetāriešiem un afrikāņiem, kuriem uzturā mūžīgi trūkst olbaltumvielu. Iespējams, tā atgādinās soju, proti, tai ar garšvielu palīdzību varēs piešķirt dažādas garšas.
Psihodēlija.
Vēl mēs ēdām čipsus, kurus es nejauši nopirku Vudmansā – no ārpuses sakaltēta zirņu pāksts, bet iekšā rīsu pulveris. Ļenai tā iepatikās, ka viņa pirms brauciena uz kempingu nopirka vēl tādus pašus. Pēc garšas tie atkal jau ir maigāki par “kartupeļu”. Vispār Amerikā audzē ārprātīgu daudzumu kukurūzas, tāpēc daudzās uzkodās ir kukurūzas pulveris vai sīrups ar augstu fruktozes saturu, par kuru es jau rakstīju. Lai cik tas nebūtu skumji, pie mums tāds sīrups arī sācis parādīties limonāžu sastāvā, bet tur nav rakstīts, no kā to šeit taisa. Mērcējām mēs visus šos jaukumus manis ziņkārības pēc nopirktajā diļļu dipā, kā dēļ tas viss kļuva vēl garšīgāks un vēl kaitīgāks.